Laika mašīna un likteņa ironija.

Pēc tik garām brīvdienām mūsu blogs būtu nopelnījis jaunu ierakstu. Šoreiz par mani. (Neesmu egoiste, bet kā zināms, tad 48. tomēr veica "laulības" šķiršanu uz šīm brīvdienām.)

Kā jau minēts vienā bloga rakstā - manas brīvdienas sākās ar sava veida Deja Vu. Bet nu vēlāk nācās secināt, ka lielākā daļa manu brīvdienu bija raksturojamas ar atgriešanos pagātnē. Jā, un tajā brīdī vairs pat nenāca smiekli par bijušo klasesbiedru joku, kad, reiz dzerot aliņu, viņi bija izdomājuši, kā radīt laika mašīnu. :D (Lieki teikt, ka šo ideju mēs viņiem ilgi pieminēsim.) Bet nu no alus dzeršanas atpakaļ pie atgriešanās laikā..

Savā vecajā skolā 4 dienu laikā paspēju iegriezties 3 reizes. Jau minētajā žetonu vakarā. Volejbola treniņā, kurā beidzot varēja izlikt visu, kas sakrājies tā, ka pat nevarēja just ledaino zāli un noberztos ceļus. Patīkami. Un vēl fiksais Elīnas K. zvans atņēma man vienu rīta vāļāšanos gultā un skriešanu un skolas Ziemassvētku koncertu. Bijām karstākās līdzi dziedātājas un atmiņā nāca, kā pati pirms gada vēl uzstājos tādā pasākumā. Bet turpinājums gan bija 48.tā cienīgs. "Zāles sakopšana", kas manā un Elīnas izpildījumā izpaudās kā mētāšanās ar vates pikām un vēl karaoke mūzikas kabinetā. Lieki teikt, ka Mazsalacas vsk. vienmēr jutīšos kā mājās.

Jā, un tad Ziemassvētki. Šķiet pārāk sen un jau nereāli. Mana fiksā ideja 23. vakarā cept piparkūkas. Nākamgad jāiegādājas lielākas formiņas. Neesmu slinka, bet pat tētis krita izmisumā viņas glazējot. :D 24.tā rītam vajadzēja sākties ar pīrāgu cepšanu, bet nāca norāde no mana Big Bro', ka arī viņam ir vēlme piedalīties šajā procesā. Tātad pasākums tiek atlikts līdz vakaram, kad virtuvē norisinājās visādi kulinārijas brīnumi, tai skaitā vēl mana tortes taisīšana. Iesaku - cepumu torte ar Mascarpone sieru. Ņamma, bet pēc visiem krēmiem tā vien prasījās marinētu gurķīti. Arī pīrāgu cepšana izdevās diezgan operatīva ar darba vadītāju un visām latviešu tradīcijām, jo pirmajai pannai bija "abi gali apdeguši". Protams, jauks vakars ar "savējiem", pīrāgiem, mandarīniem, eglītes rotāšanu (kas šogad bija krietni vienkārša pateicoties jaunajai iemītniecei, kaķenītei, kas ir vienkārši bezcerīgs gadījums, un brīvlaika laikā tuvu pie 20 reizēm apgāza palmu) un dāvanu dalīšanu. Mēģināju veidot biznesu - pārdevu dzejolīšus par 2 Ls, bet diemžēl vecākiem izdevās arī savā mobilajā atrast Z-svētku dzejolīšus.

Nākošā diena veltīta manai friend forever - Petačokam jeb Imantai. :) Nesatikta kopš vasaras, bet vēl viena lieta, kas nekad nemainās. Lieki teikt, ka ar savām fiksajām idejām un mazajām ekskursijām, nonācām kārtējos piedzīvojumos, kas beidzās ar sasnigšanu un sasalšanu, bet vakara noslēgums ar sarunām gluži kā vecajos laikos, lika aizmirst iepriekš salstošās rokas un citas ķermeņa maliņas.

Nākošā diena sākās ar ēšanu. Proti - vecmāmiņas dzimšanas diena. Un kura ome gan atļaus aiziet mājās, mazbērnu kārtīgi nepiebarojusi tā, ka nāk pa ausīm ārā. Tad vakarā brauciens uz 48.to un Ziemassvētku svinēšana. Meitenes (un kaķi) paldies jums par svinībām līdz 4iem no rīta, 13 ēdieniem, sniega vīra celšanu Valmieras centrā u.c. izdarībām. :) Jo, kā uzsaucām tostu, ir tik labi tādā vietā un tādā kompānijā, ka savādāk nav iespējams iedomāties.

Atmiņām pilns vakars izvērtās arī 4 meiteņu vakars pie Indras ar mandarīniem, dievīgiem biezpiena pīrādziņiem, karstvīnu un veco bilžu skatīšanos. Rakstot nupat tas likās kaut kas nežēlīgi salds, bet nu tovakar nonācu pie secinājuma - jā, ir lietas, kas noteikti izmainīsies, dažādi apstākļi, notikumi, jā, arī paši cilvēki, bet tā saikne, kas starp viņiem ir noturas uz ilgu laiku, pat ja satikt sanāk reizi pusgadā.

Tad nonākam pie Vecgada. 31.decembrī iemīcījusi pīrāgu mīklu (šajā pasākumā aktīvu dalīšanu vēlējās ņemt arī minka), paņēmu fotoaparātu pleijeri un devos "pastaigā", kas ieilga kādas 3 ar pusi stundas. Tā gribējās kaut kur prom. Siltajā sezonā visiecienītākais variants bija maršruts ar riteni uz Skaņokalnu un Blankām, bet tā kā savu mīļo divu riteņu radījumu esmu ievīstījusi ziemas migā, nekas cits neatlika kā doties ar kājām uz Skaņokalnu. Skats - vārdos neaprakstāms, viss nosnidzis balts, un pa tādu mežu staigājot pat laiku nemana. Ideāls pasākums, lai kaut nedaudz tiktu prom no civilizācijas, lai būtu laiks pārdomām un svaigā gaisa uzņemšanai. Vienīgi žēl, ka tajā dienā atgriezās jaukie entie mīnus grādi un atgriežoties mājās, ieritinājusies segās, dzerot karstu tēju un graužot pīrāgus, vēl pat stundu vēlāk trīcēju. Bet nu uz salūta sagaidīšanu biju "uz strīpas". Šampanietis un laimes liešana ar sencīšiem. Pret sveci skatoties - iznāca skorpions. Laikam tas nozīmē, ka beidzot izpaudīsies mana horoskopa daba, bet nu žēl, jo, kā zināms, skorpioniem esot viens no vissmagākajiem raksturiņiem. Un galu galā balle. Balle, kā jau balle, bet pietrūka visi savējie, pat ar dejošanu sanāca švaki. Bet pieļauju, ka vaina nav meklējama pasākumā, bet gan manā ne pārāk lielajā vēlmē vispār ko svinēt. Bet Jaunais gads tika sagaidīts godam - līdz balles beigām, un bariņa "savējo" vēlēšanās aiz mīlestības vienkārši nospiest. :)

1. janvāri pavadīju tieši tā, kā biju gribējusi - ar vāļāšanos gultā un "Likteņa ironijas jeb vieglu garu" skatīšanos. Jā, un šogad es to beidzot noskatījos. Līdz šim nebiju tikusi tālāk par pāris fragmentiem. Jā, jā, jā, zinu, ka ir kauns, ka neesmu redzējusi tādu klasiku, bet tā šķiet, bija palikusi pēdējā no maniem klasikas gabaliem, ko noteikti vēlējos redzēt. (Jo tādus grāvējus kā "Matrix", "Harijs Poters ar visādiem akmeņiem" un "Gredzenu pavēlnieks" neesmu redzējusi un pat nevēlos.)

Secināju, ka filma (par "Likteņa ironiju" runājot) ir diezgan līdzīga manai dzīvei. Dažkārt, tā vienkārši ļaujos visam, kas notiek, lai arī tas būtu, kas pavisam nereāls un neticams, bet dažkārt sāku pārāk daudz domāt ar galvu, kad nemaz negribas izsvērt kādas iespējas, variantus, tādejādi no kaut kā atsakoties. Abas ir galējības. Kura ir labāka - nezinu. Bet Ipolita atziņas dzērumā man patika. Tā galvenā doma par to, ka mēs pārāk bieži apvaldām sevi. Un tur jau tā lieta, ka apvaldām, katrs tam atrod arī iemeslus kādēļ tas tiek darīts. Galvenokārt, vienkārša baidīšanās no neizdošanās vai baidīšanās no rīcības. Bet ar šādu baidīšanos visbiežāk ir kā ar iešanu pie zobārsta. Pirms vizītes bez maz vai iestājas panikas lēkme, bet kā izrādās beigās, there is no problem.

Savas brīvdienas beidzu ar zoles nakts turnīru no 2. un 3. janvāri. Zolēju līdz 4iem rītā - gala rezultāts - vidējs, bet nesūdzos, patīkams pasākums, salīdzinot ar citiem posmiem, šeit pat nāca lapa un vēl turnīra statistikai pieskaitās 5as izspēlētas zoles. Bet jā, daudziem leģenda, ka nesu neveiksmi, nav nekur pazudusi un ir cilvēki, kas uzzinot, ka jāspēlē ar mani pie viena galdiņa, grib jau atteikties no kārtas. :D Muļķības.

Un jā, laikam neesmu tā īsti pateikusi, kāpēc visu laiku ņemos ar to savu atgriešanos laikā. Nu kā jau noprati, tad tas ir tādēļ, ka šīs divas nedēļas jau nodzīvoju tā, kā tās izdzīvoju pirms gada. Interesantas sajūtas. Tai skaitā, protams, atmiņas, par saliedētāko klasi, unikālajiem draugiem, vietām, attiecībām un notikumiem. Un te nu nonācu pie domas, ka nevaru saprast vai nav žēl. Laikam jau žēl ir atsevišķas lietas, kas varbūt vairs nav manā ikdienas apritē - skolas dzīves veidošana, dziedāšana, volejbols, daži cilvēki.. Bet nu tā vietā ir nākuši klāt jauni cilvēki, jaunas aizraušanās un nodarbes - pirms gada pat nebija ne jausmas, kas ir debates. Esmu mainījusies. Bet nē, abi varianti - toreiz un tagad ir labi. Katrs atšķirīgs ar saviem skatu punktiem un raksturlielumiem, bet neviens nav sliktāks par kādu citu.

Domājot vēl par Jaungada apņemšanām. Nekas jauns - kas tāds, ko jau sen biju apņēmusies ieviest savā ikdienā. Bet tā kā Jaungada apņemšanās parasti ilgst labi, ja nedēļu, tad labāk tās uzskatu kā vienkāršas apņemšanās, lai uzlabotu savu dzīvi.

Un pagaidām vēl esmu ieslīgusi nedaudz mierīgā, neko negribošā sajūtā. Un jā, piedzīvoju arī savās brīvdienās savu Likteņa ironiju. Biju apņēmusies izdarīt kādu lietu, ko iespējams vajadzēja jau sen, bet tad pēkšņi tas vairs nav iespējams, un to kāpēc, es nekad nebūtu iedomājusies. Labi izklausās diezgan nesakarīgi, bet Likteņa ironija pastāv - gluži kā toreiz, kad pirms eksāmena bija nepieciešams nopirkt pildspalvu un tieši tajā brīdī pluspunktā T ielā, bija tehniskas problēmas un tas nestrādāja.

Visbeidzot, gribu Tev novēlēt Jaunajā gadā tiešām ko tādu, kas katru rītu liktu izvelties no gultas nu ja ne ar smaidu, tad vismaz bez mocīšanās un dusmošanos uz modinātāja zvanu. Novēlu daudz mērķtiecības - tad jau nāks arī drosme un pazudīs slinkums. Novēlu prast saskatīt skaisto arī ikdienišķajā, spēt priecāties par vasaras lietu, filmu vakaru ar draugiem vai vienkārši klausoties mūziku. Un, protams, katram vismaz mazlietiņu mīlestības. Tas palīdz visur. :)

Enerģisku 2010!

Kika :)