Kad pēdējo reizi apsekoju visas 48-tā iemītnieces, varēju secināt, ka mums tik tiešām pastāv tāda lieta kā "dzīvokļa sindroms". Parasti šādu jēdzienu izmantojām, kad nodomājām vienādas lietas, vai ar mums visām notika vienādas lietas. Bet šobrīd mūs visas ir ķēris viens sindroms - proti, jaukais rudens vīruss. Visu paspēja aizsākt Kunga. (Bet mēs viņai piedosim. Tb, lasīt "viņa to atstrādās".)
Lai nu kā ir ar to slimošanu, bet mūsu dzīvokli ir papildinājusi kāda ļoti svarīga un nozīmīga lieta. Proti, cepeškrāsniņa, kam nu mēģinām izdomāt vārdu. (Ar idejām griezties pie mums. Labākās idejas autoru uzaicināsim uz kādām no gastronomiskajām izvirtībām.)
Bet šai lietai ir arī lielais mīnuss - nejušanās kā studentam. Par to vislielākajā mērā varam pateikties Elīnai T, kas pirms gada vispār negatavoja, bet tagad ir kļuvusi par mūsu šefpavāru. Cilvēks, kas labprātīgi piedāvājas mums uztaisīt pusdienas vai vakariņas. Un nerunāsim par to, kas jau paspējis tapt cepeškrāsniņā - ceptas ābolkūciņas, banāni ar šokolādi un makaroni Vidusjūras gaumē (tos diemžēl nepaspēju iemūžināt, jo tie pazuda vienā acumirklī).
Vēlot jauku vakaru visiem, kas tagad cenšas noslaucīt siekalas no kompīšu klaviatūrām,
Kik@. :)
P.S. Turam īkšķus par mani un Indru 1dien jau pirmajā eksāmenā!
Par gastronomiskajām izvirtībām - no tiesas, brīnumjauks pavērsiens mūsu citādi ne gluži izlepušajās ēdienu menu.
AtbildētDzēstBet, kas attiecas uz cilvēku fotografēšanu, kad viņi ir aizmiguši (es pat šeit nerunāšu par slimības apstākļiem, lai nenāktos vēl stāvīgāk komentēt) -> ārkārtīgi cietsirdīgi pret Jūsu "modeli". Mūžam arī palikšu pie tā uzskata. Un ieteiktu apdomāt priekšdienām. Ņemu pie sirds.
Tomēr riņķveida kompozīciju šim komentāram veidojot - paldies Elīnai T. :) Un štukoju jau - ko es varētu tur uzmeistarot (protams, paturot prātā savu gatavotājas talantu) :D